- このトピックは空です。
-
投稿
-
mani sauc Elīna, un es esmu skolotāja. Nav nekas eksotisks, nav nekas glamūrs. Es mācu latviešu valodu un literatūru vidusskolā, un lielākā daļa manas dienas paiet, klausoties pusaudžu argumentus par to, kāpēc viņiem nav jālasa “Lāčplēsis”, un pārbaudot kontroldarbus, kuros kāds atkal ir sajaucis autorus. Man ir četrdesmit trīs gadi, divi kaķi, un dzīvoklis Rīgas centrā, kas ir tik vecs, ka ziemā no logiem pūš vējš. Es neesmu cilvēks, par kuru kāds rakstītu stāstus. Bet pagājušajā rudenī es nonācu situācijā, kas mani pārsteidza vairāk nekā jebkurš romāns, ko esmu lasījusi.
Viss sākās ar to, ka mans dators salūza. Tas notika tieši tajā nedēļā, kad man bija jāiesniedz skolēnu projektu vērtējumi, un es sēdēju izmisumā, jo nevarēju neko izdarīt. Mana kolēģe, Inga, ieteica man aizņemties viņas veco planšetdatoru, jo viņa to tik un tā neizmantoja. Es piekritu, un vakarā, kad biju pabeigusi visus darbus, es sēdēju ar šo planšetdatoru rokās un domāju, ko darīt. Bija vēls, ārā lija lietus, un es nejutos nogurusi, bet gan tukša. Tā ir dīvaina sajūta, kad esi izdarījis visu, kas jādara, bet nekas nešķiet piepildīts. Es sāku rakņāties pa planšetdatoru un atradu tur lietotni, kuru Inga bija instalējusi, bet nekad nebija atvērusi. Tā bija vavada online casino, un es atceros, kā es nosmējos pati par sevi, jo man likās, ka tas ir kaut kas tāds, ko dara cilvēki, kuri skatās televīziju dienas laikā un pērk loterijas biļetes.
Bet es to atvēru. Es nezinu, kāpēc. Varbūt tāpēc, ka man bija garlaicīgi. Varbūt tāpēc, ka gribēju pierādīt sev, ka esmu labāka par šo. Vai varbūt tāpēc, ka dziļi sevī es gribēju just kaut ko citu, nevis to pastāvīgo nogurumu, kas mani bija pārņēmis pēdējos gados. Es reģistrējos, un tas prasīja tikai pāris minūtes. Es iemaksāju nelielu summu, tikai tāpēc, lai varētu spēlēt. Un tad es sāku. Sākumā es spēlēju spēles, kuras es nesapratu. Es zaudēju. Un zaudēju vēlreiz. Bet es nepārtraucu. Es sēdēju tur, planšetdators manās rokās, un es sāku just kaut ko, ko nebiju jutusi ilgi. Tas bija azarts. Bet ne tāds, kā es biju iedomājusies. Tas nebija kā dzīšanās pēc naudas. Tas bija kā dzīšanās pēc tā mirklīša, kad kaut kas notiek. Kad ekrāns pazib, un tu nezini, kas būs tālāk.
Es pavadīju tur visu nakti. Nākamajā rītā es biju nogurusi, bet dīvainā kārtā laimīga. Es biju zaudējusi nedaudz naudas, bet es biju arī ieguvusi kaut ko citu. Es biju ieguvusi stāstu. Un man kā literatūras skolotājai stāsti ir svarīgi. Es sāku spēlēt regulāri. Katru vakaru pēc darba es atvēru vavada online casino un pavadīju tur stundu vai divas. Es nesazinājos ar citiem spēlētājiem, es nelasīju forumus. Es vienkārši spēlēju. Es iemācījos, kā darbojas dažādas spēles, un es sāku izprast to ritmu. Es atklāju, ka dažas spēles prasa pacietību, bet citas prasa drosmi. Es atklāju, ka esmu diezgan laba dažās no tām. Un tas mani pārsteidza. Es nekad neesmu uzskatījusi sevi par cilvēku, kuram ir paveicies. Es esmu tā, kas strādā, lai sasniegtu rezultātus. Bet šeit es sāku redzēt, ka veiksme nav tikai nejaušība. Tā ir arī prasme.
Viss mainījās vienā piektdienas vakarā, kad es biju palikusi mājās, jo man bija iesnas un es negribēju iet nekur. Es sēdēju savā virtuvē, tējas krūze man blakus, un es spēlēju spēli, kuru biju spēlējusi jau daudzas reizes. Es biju nogurusi no tā, ka man nekas nenotiek. Un tad, pilnīgi negaidīti, es trāpīju uz bonusa raunda, kas likās nebeidzams. Katrs grieziens nesa jaunu laimestu, un es sēdēju ar atvērtu muti. Es nekliedzu, es nesāku lēkāt. Es vienkārši sēdēju un skatījos, kā skaitļi aug. Un tad es sāku raudāt. Nevis tāpēc, ka es būtu ieguvusi naudu, bet gan tāpēc, ka es biju tik ilgi jutusi, ka nekas labs man nenotiek. Es biju tik ilgi jutusi, ka esmu tikai skolotāja, kura pārbauda kontroldarbus un dzīvo no algas līdz algai. Un tagad, šajā mirklī, es biju kaut kas cits. Es biju cilvēks, kuram paveicās. Un tas bija tik skaisti, ka es nevarēju to noturēt sevī.
Es piezvanīju savai māsai. Bija pusnakts, un viņa bija dusmīga, ka es viņu modinu. Bet es viņai pastāstīju, kas notika, un viņa sāka smieties. Viņa teica, ka es esmu traka, ka es spēlēju kazino, un ka viņa nekad nebūtu domājusi, ka es to darīšu. Un es teicu, ka arī es nekad nebūtu domājusi, ka es to darīšu. Bet tajā brīdī es sapratu, ka tas nav svarīgi. Svarīgi bija tas, ka es biju atradusi kaut ko, kas man dod prieku. Un tas nav nekas, par ko jākaunas. Es nopirku sev jaunu datoru, jo vecais bija salūzis. Es nopirku saviem kaķiem jaunas rotaļlietas, jo viņi vienmēr ir bijuši man blakus. Un es aizvedu savu māsu uz restorānu, kur mēs ēdām un runājām par visu, izņemot skolu un darbu. Tas bija vakars, kad es jutās brīva.
Tagad, pēc vairākiem mēnešiem, es joprojām spēlēju. Bet es to daru ar citu attieksmi. Es vairs necenšos neko pierādīt. Es vienkārši izbaudu to sajūtu, kad pasaule uz brīdi apstājas. Es zinu, ka daudzi cilvēki uzskata, ka online kazino ir tikai naudas izšķiešana, un es to saprotu. Bet es arī zinu, ka katram ir savs veids, kā atrast mieru. Manējais izrādījās šis. Es neesmu kļuvusi par azartspēļu vergu, jo es zinu, kad apstāties. Esmu iemācījusies, ka svarīgākais nav laimests, bet gan tas, kā tu jūties, kad tas notiek. Un tas, ko es jutu tajā piektdienas vakarā, kad vavada online casino man uzdāvināja neaizmirstamu piedzīvojumu, bija kaut kas tāds, ko es nekad neaizmirsīšu. Tas bija mirklis, kad es sapratu, ka dzīve nav tikai par darbu un pienākumiem. Tā ir arī par maziem, trakiem, negaidītiem prieka brīžiem, kas mūs padara par cilvēkiem. Un, ja godīgi, es gaidu nākamo piektdienu, jo nezinu, ko tā man nesīs. Un tas ir labi.
